image_75.jpg
Get Adobe Flash player
LatvianRussian (CIS)English (United Kingdom)Deutsch (DE-CH-AT)

Staburadzes pārnākšana

Mākslinieciskā darbība - Mākslinieciskā darbība

< ATPAKAĻ

„STABURADZES PĀRNĀKŠANA”

Edgara Kramiņa dramatizējums pēc Jāzepa Vītola un Latviešu rakstnieku darbu motīviem vienā daļā

Pirmizrāde: 1988.11.06.

Nospēlētas: 119 izrādes

Režisors: Edgars Kramiņš

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Iveta Kramiņa

Lomās: Mudīte Šneidere, Dace Skadiņa, Ārija Stūrniece, Ausma Borska, Silvija Deidule, Edgars Kramiņš, Jānis Kaijaks u.c.

Iecere par uzvedumu „Staburadzes pārnākšana” radās pēc 1988.gada 25.marta mītiņa Brāļu kapos pie Mātes Latvijas monumenta un tika veltīts Latvijas valsts 70.gadadienai.

Dažam skatītājam varbūt neparasta un nepieņemama likās doma, ka uzvedumā blakus Ausekļa, A.Pumpura, J.Ruņģēna darbiem skanēja arī J.Petera, M.Zālītes, M.Misiņas, K.Elsberga un citu mūsdienu autoru dzejoļi. Taču tā nebūt nebija nejaušība, jo tos visus vieno austošā tautas pašapziņa, nacionālā atmoda. Sabiedrībā vērojamie procesi bija tuvi A.Pumpura laikam. Ne velti viņa eposs „Lāčplēsis” tiek uzskatīts par mūsu tautas kultūras stūrakmeni. Tāpēc prieks, ka pēc simts gadiem tas ieguvis tik plašu skanējumu un interpretāciju daudzveidību.

„Lāčplēsis” ir brīnišķīgs materiāls, kas paver arvien jaunas interpretācijas iespējas ikvienam no tā tēliem. Lāčplēsi, Spīdalu, Laimdotu un Kangaru tālāk veidojis un papildinājis Rainis, radot simbolus, kas raksturīgi, savukārt, viņa atmodas laikam.

Staburadzes dzīves stāsts iestudējumā paliek neatklāts. Tas prasa atsevišķu uzvedumu, ja vien atrastos literāts, kas veltītu šai tēmai savu domu un fantāziju. Šīs izrādes versijā Staburadze uz brīdi pārnāk Latvijas pagalmos, lai uzrunātu savu tautu. Staburadze grimusi, bet dzīve rit tālāk. It kā nekas nemainās. Vai nejūtam pārvērtības sevī? Vai nezaudējam savas dvēseles spēku un spozmi? Mēs nedrīkstam aizmirst raudošo Staburadzi, lai mūsu dvēsele būtu tīra un stipra vēl ilgi, ilgi. Staburadzes tēls nenoliedzami uztverams kā simbols – tautas dvēsele, sirdsbalss.

Kā līdzvērtīgs simbolisks tēls uzvedumā ienāk Tautasdziesma, kura pastāvējusi jau tad, kad latviešiem nebija savas zinātnes, filozofijas un vēstures. Tajā sakrāta visa mūsu tautas garīgā enerģija. Tāda viņa ir arī šajā uzvedumā, apstiprinot, ka Tautasdziesma ir gan mūsu vēstures izzina, gan mūsu filozofijas pamats.

Izrāde ir teiksma par mūsu kopējo traģēdiju, caur kuru paužam mūsu cerību rītdienai. Tā ir himnisks dziedājums mūsu visu kopējai mātei – Latvijai, un teātra repertuārā bija kopš trešās tautas atmodas pirmsākumiem. Un kamēr vēl mūsu cīņa nav galā, tā dodas pie savas tautas, lai celtu godā visus tos, kuri tika nepatiesi mocīti un sodīti „svešzemju zābakiem”, kuri krita Latvijas brīvības vārdā. Izrāde ir solījums, līdz ar to atgādinot mūsu pamatsūtību, apzvērot uzticību un apņēmību novest mūsu cīņu līdz galam.

Edgars Kramiņš

 
Vai situācija Latvijā drīzumā mainīsies?
 
Сейчас 13 гостей онлайн